Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība Rīgā un Vidzemē (2006)

Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ekspertu definējuma, veselība ir pilnīga fiziska, psihiska un sociāla labklājība, nevis tikai slimību un fizisko defektu trūkums. Veselība ir absolūta, nepārejoša dzīves vērtība, kura visas cilvēces vērtību hierarhijā ieņem vienu no augstākajām pakāpēm. Veselība ir tas pamatresurss, kas nodrošina visu cilvēka vajadzību apmierināšanas līmeni. Veselība ir aktīvas, radošas un pilnvērtīgas dzīves pamats. Tā nosaka augstu cilvēka fiziskās, psihiskās un intelektuālās rīcībspējas potenciālu un ir tā pilnvērtīgas dzīves ķīla.
Cilvēka individuālā veselība ir būtiska viņa dzīves kvalitātes kategorija (tā dēvētā ar veselību saistītā dzīves kvalitātes daļa), kuras līmeni nosaka fizioloģiskie mehānismi, spēja adaptēties, pašorganizācijas, pašattīstības un pašsaglabāšanās spējas. Pilnīga veselība  aptver indivīda spēju optimāli funkcionēt fizioloģiskā, psiholoģiskā un sociālā ziņā.. Veselības stāvoklis ietekmē visas cilvēku dzīves jomas, jo ikviena atkāpe no optimālā stāvokļa noved pie noteikta veida ierobežojumiem. Savukārt iedzīvotāju veselībai, kuru var raksturot ar summāro dažādu indivīdu veselības raksturojumu, ir milzīga ietekme uz sabiedrības ekonomiskās attīstības dinamiku, tai pat laikā atbildīga attieksme pret to uzskatāma arī par sabiedrības sociāli ētiskā brieduma mēru. Vajadzībai pēc veselības ir vispārējs raksturs, tā piemīt gan atsevišķam indivīdam, gan sabiedrībai kopumā.
Par spīti kompleksajai pieejai veselības definējumam, praksē par to joprojām bieži spriež pēc slimību esamības vai neesamības. Īstenībā starp ideālu veselību un medicīniski skaidru slimību ir plašs pārejas stāvokļu spektrs, kad pašas slimības vēl nav, taču organisma kompensācijas spējas ir jau ierobežotas un tas objektīvi pakļauts dažāda veida nevēlamām ietekmēm, kas izpaužas ar maz izteiktām funkcionālām un bioķīmiskām pārmaiņām. Pēc PVO ekspertu datiem šādā stāvoklī ir ap 80 % Pasaules iedzīvotāju. Pārejas posmu starp veselību un slimību sauc par "trešo stāvokli". Trešais stāvoklis ir stāvoklis, kurā organisma sistēmu normālas funkcionēšanas rezerves ir nobīdītas uz spēku izsīkuma pusi un cilvēka rīcībā nav pilnīgas tā organisma psihofiziskās spējas. Trešais stāvoklis var pāraugt slimībā, taču, no otras puses, tajā ir rezerves preventīvo pasākumu īstenošanai, lai sekmētu organisma atjaunošanās un kompensācijas mehānismu īstenošanos. Turpmāko attīstības scenāriju personām ar trešo stāvokli nosaka gan indivīda attieksme pret savu veselību (it īpaši saistībā ar viņa spēju mainīt viņa veselības paradumus un dzīvesveidu), gan potenciālā iespējamība saņemt efektīvu veselības aprūpi jau šajā slimības attīstības posmā. Tādējādi veselības aprūpes pieejamība nereti ir izšķirošais faktors slimības attīstībā un tās sekmīgā un agrīnā ārstēšanā. 
Veselības aprūpes pieejamību raksturo trīs aspekti: finansiālā pieejamība – cilvēku iespējas izmantot veselības aprūpes pakalpojumus atkarībā no  viņu iespējām atvēlēt tam finansiālos resursus no ģimenes naudas līdzekļiem; ģeogrāfiskā  pieejamība – iespējas nokļūt līdz ārstniecības iestādei t.i. attālums līdz tai un reālās transporta iesējas, kā arī organizatoriskā un administratīvā pieejamība  –  iespēja saņemt veselības aprūpes pakalpojumus (ārsta esamība, potenciālais gaidīšanas laiks rindās un iestāžu darba laiks) un dažādi administratīvie šķēršļi (nepieciešamība pēc norīkojumiem u.c.) (Karaškēvica J.).